"KAD FUTBOLS KĻŪST PAR KAUT KO VAIRĀK" - Intervija ar Renāru Šķesteru-Kambalu

FK VALOR pēdējos gados ir ļoti strauji audzis. Vai pats sagaidīji tik strauju izaugsmi?

Godīgi sakot, laikam jau nē. Izaugsme pēdējos gados ir bijusi ļoti strauja. Kad redzi, ka klubā trenējas vairāk nekā 450 bērnu, tu saproti, ka tas vairs nav tikai futbola klubs. Tā ir ļoti liela kopiena – bērni, vecāki, treneri un cilvēki, kuri ikdienā strādā, lai tas viss notiktu. Protams, ir liels gandarījums, bet vienlaikus arī atbildība. Jo lielāks kļūsti, jo vairāk jādomā nevis tikai par to, kā piesaistīt nākamo bērnu, bet kā nodrošināt kvalitāti tiem, kuri jau ir klubā.

Kas, tavuprāt, ir bijis galvenais iemesls šādai izaugsmei?

Domāju, ka vairāku lietu kopums. Ir pieprasījums pēc kvalitatīva bērnu futbola, mums ir izveidojusies laba un diezgan jauna cilvēku komanda, un mēs nebaidāmies kaut ko mainīt, ja redzam, ka varam strādāt labāk. Man svarīgi ir arī tas, ka mēs neuzskatām – viss jau ir izdarīts. Ja redzam problēmu, mēģinām to risināt. Ja kaut kas nesanāk, tas ir jāatzīst un jāmeklē labāks risinājums.

VALOR komandā ir daudz jaunu cilvēku. Vai tas ir apzināts lēmums?

Jā. Jauni cilvēki dod enerģiju un bieži vien nebaidās uzdot jautājumu – kāpēc mēs kaut ko darām tā, kā darījām pirms desmit gadiem? Sportā tas ir svarīgi. Bērni mainās, vecāki mainās, mainās arī prasības pret sporta organizācijām. Tajā pašā laikā ar jaunību vien nepietiek – vajadzīga pieredze, disciplīna un profesionāla attieksme. Mēģinām to visu salikt kopā. Man ir svarīgi arī pašam veidot vidi, kurā cilvēki var augt. Jaunie cilvēki, kas šobrīd ir komandā, pēc dažiem gadiem var kļūt par ļoti labiem speciālistiem. Tas man ir tikpat svarīgi kā rezultāti laukumā.

Vai vadot tik lielu klubu, Tev pašam ir bijuši brīži, kad šķiet – varbūt šo visu nevajag?

Protams. Būtu melots teikt, ka vienmēr viss ir viegli. Ir bijuši noguruma, vilšanās un arī situācijas, kurās kaut kas nav izdevies tā, kā gribētos. Jo vairāk cilvēku ir iesaistīti, jo vairāk ir viedokļu, problēmu un neparedzētu situāciju. Bet tad atnāc uz treniņu, redzi bērnus laukumā un saproti – nē, ir jāturpina.

Kas Tevi pašu pēc visa šī laika motivē turpināt?

Ja tas būtu tikai par futbolu, iespējams, kādā brīdī būtu vieglāk apstāties. Man motivāciju dod cilvēki. Bērni, treneri, vecāki un arī pati komanda, ar kuru kopā to visu veidojam. Kad redzi bērnu, kurš pirms pāris gadiem atnāca kautrīgs, varbūt īsti negribēja iesaistīties, bet šodien jau ar pārliecību iziet laukumā, tad saproti, kāpēc to dari.

Ko Tev nozīmē brīdis, kad vecāks jums uztic savu bērnu?

Tā ir ļoti liela uzticība. Vecāks tev uztic nevis somu vai telefonu, bet savu bērnu. Un to nevar uztvert kā pašsaprotamu. Manuprāt, mūsu pienākums ir šo uzticību attaisnot – radīt bērnam drošu, profesionālu un attīstošu vidi.

VALOR darbojas vairākās vietās. Vai tik liela izkliede nav arī izaicinājums?

Protams. No vienas puses, tas ļauj futbolu padarīt pieejamāku bērniem dažādās novada vietās. No otras – jo vairāk treniņu vietu, jo sarežģītāk visu centralizēt un nodrošināt vienādu kvalitāti. Mums ir svarīgi, lai bērns neatkarīgi no tā, kur viņš trenējas, saņemtu līdzīgu kvalitāti, pieeju un attieksmi. Tas nav vienkārši, bet arī šeit redzam nākamo attīstības posmu – ne tikai augt, bet izveidot sistēmu, kas kvalitatīvi strādā visā klubā.

No šī mācību gada esat kļuvuši par sporta skolu. Vai tas dod jaunas iespējas attīstīties?

Noteikti. Taču es gribētu uzreiz uzsvērt, ka sporta skolas statuss pats par sevi attīstību nenozīmē, tas ir sistemātiskuma nākamais līmenis un iespēja pretendēt uz valsts finansējumu, kas gan nav garantēts. Tomēr mums tas ir ļoti svarīgs solis ilgtermiņa attīstībā. Tas nozīmē, ka veidojam daudz strukturētāku sistēmu un varam uz bērnu attīstību skatīties ilgākā perspektīvā. Mēs gribam, lai VALOR nav tikai vieta, kur bērns aiziet uz futbola treniņu, bet pilnvērtīga sporta skola ar savu sistēmu, metodiku un attīstības ceļu. Sporta skolas statuss mums dod tam daudz stabilāku pamatu.

Futbols arvien vairāk kļūst arī par meiteņu sportu. Vai redzi iespēju šo virzienu attīstīt arī VALOR?

Noteikti. Meiteņu futbolam Latvijā ir ļoti liels potenciāls, un mēs gribam, lai meitenēm VALOR ir tikpat dabiska izvēle kā zēniem. Svarīgi ir radīt vidi, kurā meitene jūtas piederīga komandai un klubam un redz, ka futbols viņai var būt ilgtermiņa nodarbošanās.

Ja atmiņa neviļ, pavasarī ļoti aktīvi iestājāties par lielā futbola laukuma būvniecību Ropažu novadā. Kāpēc šis jautājums jums ir tik svarīgs?

Tāpēc, ka infrastruktūra ļoti ātri kļūst par mūsu attīstības griestiem. Mēs varam runāt par 400, 500 vai 600 bērniem, par labiem treneriem un metodiku, bet bērniem fiziski ir vajadzīga vieta, kur trenēties. Manuprāt, reālākā un arī labākā vieta pilnvērtīgai futbola infrastruktūrai šobrīd būtu Upesciems. Tur būtu iespēja veidot mūsdienīgu sporta bāzi, kas kalpotu ne tikai VALOR, bet visam novadam. Vienlaikus arī Ulbrokas infrastruktūra ir būtiski jāuzlabo. Tā vairs īsti neatbilst ne mūsdienu prasībām, ne tam bērnu un komandu apjomam, kas tur šobrīd ir.

Vai infrastruktūras problēma ir tikai lielā futbola laukuma trūkums?

Nē. Īpaši liela problēma ir ziema. Vasarā mēs kaut kā varam sabalansēt laukumus un grafikus. Ziemā iespējas ir daudz ierobežotākas. Sporta zālēm ir liels pieprasījums, un es pilnībā saprotu, ka pašvaldības pulciņiem un izglītības programmām ir savas prioritātes. Tajā pašā laikā arī privātajos klubos trenējas novada bērni. Tāpēc šeit nav jautājums par to, kuram kaut kas “pienākas”. Ir jāmeklē risinājums, kā pēc iespējas vairāk bērnu var sportot visa gada garumā.

Kā Tu redzi mūsdienīgu sporta infrastruktūru Ropažu novadā pēc pieciem vai desmit gadiem?

Es gribētu redzēt sistēmu, nevis atsevišķus objektus. Mūsdienīgu futbola bāzi, iespējas sportot ziemā, kvalitatīvas sporta zāles un infrastruktūru, kas ir paredzēta ne tikai šodienas, bet arī nākotnes bērnu skaitam. Mēs nedrīkstam būvēt šodienai to, kas pēc pieciem gadiem jau būs par mazu.

Vai pašvaldībai šeit būtu vairāk jāsadarbojas ar sporta klubiem?

Jā. Pašvaldībai nav jāvada futbola klubs, un klubam nav jāvada pašvaldība. Bet abām pusēm ir jāsaprot, ka mērķis ir viens – bērnu sports. Klubi ikdienā redz, kas notiek laukumā. Mēs redzam, kur bērniem trūkst iespēju un kādas ir praktiskās problēmas. Tāpēc es gribētu vairāk sarunas nevis par to, kurš ir vainīgs, bet par to, ko mēs kopā varam izdarīt. Pašvaldība cenšas uzlabot apstākļus, taču, ja gribam straujāku attīstību un vairāk iesaistīto bērnu sportā, izšķirošais faktors ir infrastruktūra.

Latvijā tika pieņemts jaunais sporta likums. Vai Tu redzi tajā iespēju mainīt to, kā tiek attīstīts bērnu sports?

Jā, bet svarīgi, lai izmaiņas nepaliktu tikai uz papīra. Bērnu sports sākas pašvaldībā – ar to, vai bērnam ir kur trenēties, vai ir treneris un vai ģimenei šī iespēja ir pieejama. Būtu jāveido skaidrāka atbildība un sadarbības modelis starp valsti, pašvaldībām un sporta organizācijām. Ja visi uzskata, ka bērnu sports ir svarīgs, tad ir jābūt arī mehānismam, kā šo prioritāti praktiski īstenot.

Ir uzņēmumi, kuri Ropažu novadā attīsta lielus projektus. Vai redzi iespēju vairāk izmantot uzņēmēju iesaisti?

Noteikti. Manuprāt, šis šobrīd ir līdz galam neizmantots potenciāls. Ja uzņēmums šeit īsteno lielu projektu un ir gatavs sniegt arī sociālo devumu, būtu tikai loģiski meklēt iespējas daļu no šī devuma novirzīt bērnu sportam, infrastruktūrai vai jauniešu aktivitātēm. Tas nav par to, ka uzņēmējiem būtu jāaizstāj pašvaldība. Tas ir par partnerību un iespēju kopīgi radīt kaut ko tādu, kas ilgtermiņā paliek novadam. Manuprāt, šo potenciālu šobrīd izmantojam pārāk maz, jo ir uzņēmumi, kuri attīstot savus projektus, būtu gatavi sniegt arī sociālo ieguldījumu.

FK VALOR organizē arī savus turnīrus. Kāpēc klubam tas būtu jādara?

Turnīrs mums nav tikai futbola pasākums. Tā ir iespēja radīt papildu vērtību novadam – atvest šeit bērnus, ģimenes un klubus no citām Latvijas vietām, parādīt viņiem Ropažu novadu un vienlaikus pašiem radīt pasākumu kultūru. Tā ir arī iespēja mūsu kluba cilvēkiem attīstīties, apgūt pasākumu organizēšanu un radīt kaut ko tādu, kas ir vērtīgs ne tikai VALOR, bet plašākai kopienai.

Kas Tev pašam ir grūtākais, vadot vairāk nekā 450 bērnu klubu?

Tas, ka aiz katra skaitļa ir konkrēts bērns un ģimene. 450 bērni statistikā ir viens cipars, bet dzīvē tie ir 450 dažādi stāsti. Katram ir savs raksturs, savas spējas, savas problēmas un savi mērķi. Tāpēc lielākais izaicinājums ir izaugt ne tikai skaitliski, bet arī profesionāli. Lai klubs spētu saglabāt personīgu attieksmi arī tad, kad kļūst arvien lielāks.

Ko Tu pats VALOR vadīšanas laikā esat iemācījies?

Droši vien to, ka nevar visu izdarīt vienam. Jo lielāks kļūst klubs, jo vairāk jāmāk uzticēties cilvēkiem un dot viņiem iespēju pašiem pieņemt lēmumus. Man ir svarīgi, lai cilvēki komandā ne tikai izpilda manus uzdevumus, bet paši domā, piedāvā idejas un uzņemas atbildību.

Tu saki, ka jums ir svarīga jauna komanda. Kas cilvēkos Tev ir svarīgāks – pieredze vai attieksme?

Pieredzi var iegūt. Attieksmi daudz grūtāk iemācīt. Man ir svarīgi cilvēki, kuri grib strādāt, mācīties un paši uzņemties atbildību. Ja cilvēkam ir enerģija un vēlme augt, pārējo var kopā izveidot. Un man ir patiess prieks redzēt, ka cilvēki, kuri klubā sākuši pavisam jaunā vecumā vai ar nelielu pieredzi, šodien paši kļūst par arvien labākiem treneriem un speciālistiem.

Vai ir kāds bērna stāsts, kas Tev īpaši palicis atmiņā?

Šeit es negribētu izcelt vienu bērnu, jo tādu stāstu ir ļoti daudz. Man vairāk paliek atmiņā nevis rezultāts, bet pārmaiņas. Bērns, kurš sākumā stāv malā, baidās kļūdīties vai nav pārliecināts par sevi, bet pēc laika jau pats prasa bumbu, uzņemas iniciatīvu un priecājas par komandas biedra panākumu. Tieši šādos brīžos saproti, ka sports dara daudz vairāk nekā tikai māca spēlēt futbolu.

Tu esi cilvēks, kurš daudz runā par attīstību. Kas Tev pašam būtu lielākais panākums pēc desmit gadiem?

Ja bērni, kuri šeit sākuši septiņu gadu vecumā, pēc desmit gadiem atnāks atpakaļ un gribēs palīdzēt nākamajai paaudzei, man tas būtu ļoti liels panākums. Tas nozīmētu, ka esam izveidojuši ne tikai futbola komandas, bet kopienu.

Vai Tu gribētu, lai VALOR nākotnē kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai futbola klubu?

Jā. Futbols ir mūsu pamats, bet es gribu, lai VALOR būtu daļa no plašākas sporta vides. Ja mēs varam iesaistīt bērnus, organizēt pasākumus, palīdzēt attīstīt infrastruktūru, sadarboties ar pašvaldību un uzņēmējiem, tad mēs jau dodam daudz lielāku vērtību nekā tikai dažas stundas treniņos nedēļā.

No malas 450 bērni izklausās pēc liela panākuma. Bet vai tik strauja izaugsme nav radījusi arī problēmas?

Protams, ir radījusi. Jo lielāks kļūsti, jo vairāk kļūdu kļūst redzamas. Tas ir normāli. Man nav bail pateikt, ka mēs kaut ko vēl nemākam vai kaut ko varam izdarīt labāk. Man daudz vairāk būtu bail, ja mēs uzskatītu, ka esam perfekti. Mūsu uzdevums ir katru dienu kļūt labākiem.

Kur Tu gribētu redzēt VALOR pēc pieciem gadiem?

Negribu nosaukt vienkārši 600 vai 800 bērnu skaitu. Skaits pats par sevi neko nenozīmē. Gribu, lai pēc pieciem gadiem mēs varam pateikt – mums ir kvalitatīva sistēma, labi treneri, mūsdienīga infrastruktūra, spēcīga kopiena un bērni, kuri grib šeit būt. Ja tajā laikā mums būs nevis 450, bet 600 bērni un mēs nespēsim viņiem nodrošināt kvalitāti, tad tā nebūs izaugsme. Tas būs vienkārši lielāks skaitlis.

Un kas ir pats svarīgākais, ko Tu gribi panākt?

Lai bērni gribētu atgriezties. Man futbols nekad nav bijis tikai par futbolu. Tas ir par vidi, kur bērns iemācās strādāt, zaudēt, atkal piecelties un būt komandā. Ja mēs varam šādu vidi izveidot vairāk nekā 400 bērniem, tad tam ir jēga. Un, ja pēc desmit gadiem kāds no viņiem atnāks uz VALOR un pateiks – “šeit es iemācījos ne tikai spēlēt futbolu, bet arī būt cilvēks komandā”, tad es domāju, ka mēs savu darbu būsim izdarījuši labi.

Jo beigās futbols tomēr ir par cilvēkiem?

Jā. Medaļas paliek skapī. Rezultāti paliek statistikā. Bet tas, ko bērns iemācās par sevi, par darbu un par cilvēkiem sev apkārt, paliek ar viņu daudz ilgāk. Tieši tāpēc mēs šo darbu darām.